Skrīveriete Dana Bērziņa darina cimdiņus ar dzīvnieku attēliem un mācās pieņemt pandēmiju

Cilvēki nemāk saskatīt prieku mazās lietās – ka uzsnidzis sniegs, ka parādās pumpuri, ka pērnruden iestādītais un domās jau norakstītais tulpes sīpols izdzen asniņu – ir taču tik daudz lietu, par ko priecāties, un to bēdu vienkārši nelaist sev klāt. Tieši tik vienkārši savu pašas izloloto un pieredzē balstīto dzīves filozofiju formulē Dana Bērziņa no Skrīveriem – trīs bērnu māmiņa, Skrīveru “burziņa” dalībniece un pasakaini skaistu “dzīvo cimdiņu” darinātāja.

Starp diviem Ludvigiem

Dana ar vīru Ludvigu iepazinās Ogrē. Viņiem ir trīs puiši – Ludvigs, Hugo un Fricis. Tieši pateicoties pirmdzimtajam – Bērziņu dzimtā tradicionālo Ludviga vārdu nesošajam dēlēnam – jaunā ģimene nonākusi Skrīveros. Laukos dzimuši un auguši, bet nu jau ilgāku laiku tipiski pilsētnieki, piesakoties pirmajam dēliņam, abi jaunie vecāki saprata, ka vēlas saviem bērniem atdot lauku dzīves garšu.

Tēta Ludviga lielais mērķis ir pašu rokām izbūvēta ģimenes māja tepat pagalma tālākajā stūrī, vienlaikus mācot arī dēliem izgaršot prieku par savām rokām radītām lietām. Dana ir pateicīga savai mammai par viņas viedo audzināšanu, savulaik iemācot gan pie darba iet, gan lauku dzīves skaistumu un vienreizīgumu saskatīt un novērtēt. Šo vieglumu attiecībās ar lauku dzīvi viņa mēģina ieaudzināt savos dēlos. “Protams, maniem puišiem tīk pilsētas vilinājumi – izklaides, kino, bet iet uz izdzīvošanu mežā viņiem patīk vairāk. Desiņas līdzi, un abi lielākie pazūd uz visu dienu, tikai līdz ar tumsiņu varu gaidīt mājās,” lepojas Dana.

Puišu lietu šķīdinātājs

Danai kā jau triju dēlu mammai ikdiena sastāv no kārtīgām puišu padarīšanām – ir jākāpelē pa Tarzāna trasēm, jāšļūc pa kalnu. Dienā, kad mēs viesojamies Bērziņu mājās, skaisti puteņo un arī sals nedaudz kniebj vaigos, tāpēc ir  pašsaprotami, ka, tiklīdz nokopti tālmācības neizmēžamie staļļi, tā puikām zābaki kājās, lāpstas rokās un vakar tumsas pārtrauktais darbs pie sniega būdas var atsākties.

Ar pieredzējuša pašu mājas būvētāja aci darbošanos uzrauga un sarežģītākos brīžos piepalīdz tētis, pastarīša Friča deguna un omas temperatūru uzmana mamma, bet visiem pa vidu dīdās un jaucas visi trīs ģimenes mīluļi – abi kustīgām ūdenszālēm līdzīgie špici un varenais, taču ļoti labdabīgais Tibetas mastifs Rokijs. Vienu brīdi milzenis Rokijs izdomā uzrāpties uz topošās būves jumta, izraisot īstu panikas un jautrības jūkli.

Krietni vēlāk, pēc kārtīgas izskriešanās ar suņiem, izbraukāšanās ar ragaviņām no kalna, Dana nosaka: “Tagad jūs saprotat, ka man prasās tās puiku lietas atšķaidīt ar kaut ko sievišķīgu. Laikam tāpēc pie manis atnāca ''dzīvie cimdiņi'' – mana aizraušanās, nu jau arī darbs un dzīves līdzsvars.”

Dzīvie cimdiņi

Rotas, vaiņagi, galdauti ar lentām – ko tik Dana nav izmēģinājusies, lai radoši pašapliecinātos. Bet tās visas ir bijušas salīdzinoši īslaicīgas aizraušanās – atliek izpētīt un apgūt kādu jaunu tehnoloģiju, un interese par to zūd. Tad vietnē “Pinterest” Dana pamanīja cimdiņus ar dzīvnieku attēliem, pasūtināja sev tādus un saprata, ka vēlas pati darināt ko līdzīgu.

“Svarīgākais kritiķis, protams, bijis vīrs Ludvigs, kurš, aplūkojot pirmo darbiņu – cimdiņus ar suņu attēliem, jautājis: “Tās ir pūcītes?” Tad varat iedomāties – kādi tie darbi sākumā bija,” skanīgi nosmejas Dana, piebilstot, ka nu gan vīrs ar viņas darbiem lepojoties un pat iesakot savām klientēm: “Laikam jau tagad var skaidri atšķirt – kur ir sunīši un kur domātas pūcītes,” atkal ar saviem smiekliem pilnīgi atbruņo Dana.

Man vēl ilgi pēc mūsu tikšanās ir jādomā, cik netipiski atklāta, pašironiska un tieša savos spriedumos un vērtējumos ir šī trauslā, mānīgi cacīgā jaunā dāma. Dana ne tikai neatlaidīgi un drusku spītīgi urbjas cauri dažādu virtuālo pamācību jūklim, bet ar vieglu roku vēlāk sūri, grūti iegūtajās zināšanās dalās savās meistarklasēs. “Man patīk konkurence, jo tā liek man pašai nemitīgi virzīties uz priekšu. Protams, ar piebildi – ja konkurence ir godīga,” stāsta Dana.

Skrīveru burziņš

Skrīveri vismaz manā pieredzē iezīmējas ar īpašu kopā darīšanas un savējo atbalstīšanas garu, ko tikai galējs optimists pieskaitītu pie nācijas pamatiezīmēm. Atliek iemaldīties pie kāda no daudzajiem radošajiem un uzņēmīgajiem skrīveriešiem, un tu uzreiz uzzināsi, ka turpat  blakus šuj brīnišķīgas kleitas, darina jaukus koka nieciņus, savukārt tepat ap stūri var nosmeķēt slavenās Skrīveru ''Gotiņas'' vai izgaršot īpašās sulas. Vietējie jaunie uzņēmēji ne tikai viens otru slavē un cildina, bet arī sadarbojas, organizē kopīgus tirdziņus, veido kopīgus projektus.

“Mēs taču visi – tie maziņie uzņēmēji – saprotam: kas cits mūs atbalstīs, ja ne tuvākie kaimiņi un līdzās esošie,” noteic Dana. Uz iebildi, ka šajos nebūt ne vieglajos laikos daudzi tomēr gaida atbalstu no valsts, viņa tikai gardi nosmej: “Es negaidu. Es esmu pieradusi un arī no mazām dienām mācīta paļauties tikai pati uz sevi. Ko tu pats vari, tas tev ir, – tik vienkārši.”

Pandēmijas skaistums

Mājas lielajā un plašajā verandā starp žūstošiem slēpju zābakiem, sniega bumbuļiem klātām vilnas zeķēm un diviem dzīvelīgiem špiciem vientuļš un sadudzis skumst friziera spoguļgalds. Ludvigs pēc profesijas ir frizieris, savukārt Dana – skolota kosmetoloģe un manikīre. Kopīgi nosmejam, ka tas nu gan vienreiz ir ērti šajos skaistumkopšanas lieguma apstākļos – tikt pie dailes mājas kārtībā, piedevām saglabājot likumpaklausību. Bez tam ir jau ērti, ka vīrs allaž ir mājās, gatavs pieslēgties gan vecākajiem puikām attālinātajās mācībās, gan padarboties ar pastarīti, kamēr mamma piegriež, filcē vai izšuj. 

Un ja vēl uzsnieg, tad visi kopā var doties ārā pikoties vai iejūgt ragavās Rokiju un izskrieties pa aizputinātajiem lauku ceļiem. Kamēr viesojamies Bērziņu mājās, pienāk priecīga ziņa, ka slēpošanas trase “Mežezerā” pie Pļaviņām sākusi strādāt. Divreiz nav jāsaka – visa saime ģērbjas un dodas ļauties sen gaidītajiem ziemas priekiem. Un tas nekas, ka mazais Fricis ceļā aizmidzis un uz kalna pavisam samiegojies īsti neraujas piedalīties sniega izpriecās – galvenais, ka visi ir kopā – spelgonī sasārtušiem vaigiem un smejošām acīm.

Tādā brīdī aizmirstas attālināto mācību radītie kreņķi, otrā plānā aiziet tēta rūpes par atkal un atkal pagarinātajiem skaistumkopšanas salonu darbības aizliegumiem. Pāri visam ir liels prieks par pavisam mazām lietām. Vēl vairāk – Dana ir pārliecināta, ka arī šī pandēmija ir jāizbauda: gan šī mājsēde, gan dažādie ierobežojumi ir vienkārši jāpieņem. Šis laiks ir arī sava veida pieņemšanas mācība.