Pārlekt uz galveno saturu

Simptomi turpinās vēl gadu. Kā garais Covid–19 mainīja rosīgā studenta Rūdolfa dzīvi

LSM.lv, 01.01.2022.

Vairāk nekā gadu pēc inficēšanās ar Covid–19 Rūdolfs Aleksandrs Strods joprojām cenšas aprast ar jauno realitāti. 21 gadu vecumā jaunietim nu ik dienu jādomā, kā labāk nekustēties, ko nedzert vai ko slimību pavadošajā saspringtajā gaisotnē neteikt apkārtējiem. Saslimšana ar tā dēvēto garo Covid–19 Rūdolfam sākotnēji nodrošināja vairāk nekā pusgadu ilgu slimības lapu. Nu jau diagnozei apritējusi gadskārta, bet jaunieša agrākās dzīves pavediens vēl arvien rokā nedodas.

ĪSUMĀ:

  • Garais Covid-19 jau gadu neļauj studentam Rūdolfam atgriezties ierastajā dzīvē.
  • Jaunietim pēc sākotnējas pašsajūtas uzlabošanās ar laiku kļūst grūti uzkāpt augstāk par otro stāvu.
  • Kopš saslimšanas ar garo Covid-19 Rūdolfs 21 gada vecumā regulāri dzer sirds zāles.
  • Vide ap Covid-19 tematu var būt tik saspīlēta, ka jaunietis ikdienā mēģina no līdzcilvēku jautājumiem par slimību izvairīties.
  • Ārsti brīdina par garā Covid-19 radītu paaugstinātu risku nākotnē saslimt arī ar citām slimībām.
  • Lai arī ārsti palīdz saprast slimības gaitu, jaunietim tās laikā pietrūkst iespējas vairāk dzirdēt arī citus pieredzes stāstus.
  • Garā Covid-19 slimības simptomi attīstās trīs mēnešu laikā pēc akūtās saslimšanas, un to ilgums ir vismaz divi mēneši.
Pirms Covid-19 mainīja manu dzīvi

Būdams socioloģijas students Latvijas Universitātē un valdes loceklis Latvijas Studentu apvienībā, Rūdolfs ir sabiedriski aktīvs, pārstāv studējošo intereses un iestājas par izglītības kvalitāti. Jaunietis ir interešu izglītības pedagogs Laurenču sākumskolā, kur bērniem Siguldā māca šahu un dambreti. Siguldas novadā viņš līdzdarbojas arī Jaunatnes lietu konsultatīvajā padomē, iesaistoties jaunatnes politikas veidošanā. Vismaz tāda bija Rūdolfa dzīve, pirms viņš 2020. gada beigās saslima ar Covid-19.

Slimības sākums Rūdolfam saistās ar tā dēvēto Covid-19 pandēmijas pirmo vilni, kurā ar dzīvokļa biedriem bijuši īpaši piesardzīgi un galvenokārt gājuši tikai uz vietējo veikalu pēc pārtikas. Tas sakritis ar lielu noslodzi studijās.

“Man tuvojās nozīmīgs studiju darbs, kas nāk ar daudzām negulētām stundām, nogurumu, satraukumu, bet es ievēroju, ka man tomēr ir pastiprināti paaugstināta noguruma sajūta un galvassāpes. To sākumā norakstīju uz ilgstošo darbu un satraukumu,” sarunā ar LSM.lv atceras jaunietis.

Tomēr drošības labad pieteicies uz Covid-19 analīzēm.

Jau pirms pozitīvā testa rezultāta saņemšanas termometra stabiņš pakāpās virs 39 grādiem, taču no studiju darbiem Rūdolfam nācās atvadīties uz krietni ilgāku laiku, nekā tas tolaik šķitis iespējams.

Bez atelpas tikai līdz otrajam stāvam

 “Ar pašu Covid-19 es patiesībā slimoju relatīvi viegli,” atceras Rūdolfs, “mājas apstākļos vienkārši ik pa laikam “lēkāja” temperatūra, bija nogurums, galvassāpes. Oža un garša palika.”  Slimības laikā jaunietis atgriezās ģimenes mājās, kur uzturējās pirmajā stāvā. Iespēja būt kopā ar ģimeni ļāva Rūdolfam justies drošāk gan pašam par savu veselību, gan arī nozīmēja, ka vairs nevarēs aplipināt dzīvokļa biedrus, kuri visi tobrīd bija studenti. Ar laiku pašsajūta uzlabojās, un viņš, sagaidījis brīdi, kad vairs nevarēs aplipināt apkārtējos, devās ārsta ieteiktās aktīvās pastaigās. “Sākumā viss bija labi, likās, ka izslimots ir un viss ir pagājis. Bet pēc tam, kad es atgriezos Rīgā, kur savukārt es dzīvoju ceturtajā stāvā, konstatēju, ka es bez pārtraukuma nevaru uzkāpt augstāk par otro stāvu,” atminas Rūdolfs. “Vienkārši bija jāpaņem pauze, jo sāka riktīgi sisties sirds.”

Veicot medicīniskās pārbaudes, jaunietis devās arī pie pulmonologa (ārsts, kurš specializējies elpošanas orgānu sistēmas slimību diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē – red.), kurš konstatējis, ka viņam ap vienu no sirds kambariem ir par daudz šķidruma.

Rūdolfam joprojām tiek izrakstītas sirds zāles. “Es tās aktīvi dzeru, bet vēl joprojām, ja ir lielāks satraukums vai fiziska slodze, gadās, ka vajag atpūtas brīdi, jo citreiz kļūst par traku,” viņš atzīst.

“Gadās, ka, vienkārši ejot pa ielu, mašīna uztaurē un sirds uzreiz sāk nenormāli sisties.” Jaunietis gan saka, ka apzinoties – šis nav trakākais rezultāts, kādu slimība būtu varējusi nest. “Tomēr situācija ir diezgan nepatīkama, un pašam liekas absurdi, ka 21 gada vecumā ir jādzer sirds zāles. Tā sajūta ir…” Teikums pagaidām paliek nepabeigts.

Rūdolfam tika piešķirta slimības lapa no 2020. gada novembra līdz 2021. gada maija vidum, kas, pēc viņa teiktā, ir maksimālais laiks, ko ir atļauts saņemt bez ārstu konsilija lēmuma. “Ar ģimenes ārsti vienojāmies, ka tas [ārstu konsilijs] droši vien nav tas, kas ir nepieciešams, jo es ļoti gribēju atgriezties dzīvē.  Bet man tāpat nācās paņemt studiju pārtraukumu uz vienu gadu gan universitātē, gan arī darbs bija apstājies slimības lapas dēļ,” stāsta Rūdolfs.

Covid-19 maina arī mazās lietas

Lielās dzīves pārmaiņas gan nav vienīgais, kas ikdienā nodarbina jaunieša prātu: “Man būtībā ir bijis jāatsakās no kafijas, kas bija ilgstošs un sāpīgs process. Ir ļoti grūti no tās atrast, es gan dažkārt šmaucos un iedzeru kādu krūzīti, bet man nevajadzētu to darīt”. Tomēr Rūdolfam starp slimības drūmajām sekām ir izdevies atrast arī gaišo. Viņš atzīst, ka pirms saslimšanas ar Covid-19 nav atvēlējis īpaši daudz laika sportam un citām fiziskām aktivitātēm. “Pat ja es iepriekš devos pastaigās ar ģimeni vai suni, vai paskriet, tad uzreiz pēc Covid-19 tā vairs nebija opcija.

Ģimenes ārsts arī teica – ja tu kavē sabiedrisko transportu, labāk uz to neskrien, bet ej.”

Toties tagad Rūdolfam ir silti ieteikts katru dienu doties īsās pastaigās, lai atkal pieradinātu ķermeni pie fiziskām aktivitātēm. Tā kā apmēram pusgadu fiziska rosība nebija jaunieša dienaskārtībā, viņš mēģina norādei sekot. “Kopumā gan dzīves ritms nemainās tik ļoti, cik man daudz ir jāseko līdzi, lai es neiekļūtu pārāk satraucošās situācijās, kur ir paaugstināts adrenalīna līmenis. Kamēr es izvairos no tādām situācijām, tikmēr viss ir diezgan okay,” saka students.

Saspīlētā vide liek par pārdzīvoto klusēt

Rūdolfa ģimene no Covid-19 ir cietusi smagi. “Mums vecāmāte nomira no kovida.  Viņa dzīvoja Mārsnēnos,” viņš piebilst. “Līdz ar to tuvo cilvēku kontekstā man ir paveicies, jo radinieku lokā mums nav problēmu ar uztveri par Covid-19 jautājumiem. Visi ir ļoti saprotoši,” uzsver Rūdolfs. Savukārt ar vienaudžiem students savu pieredzi īpaši daudz neapspriež. Tas saistās ar neērtiem brīžiem, jo ikdienā jaunieša veselības problēmas no malas nav skaidri redzamas vai vismaz uzreiz pamanāmas. “Tas nozīmē, ka es arī to ļoti neafišēju, jo vēlos izvairīties no nepatīkamām situācijām,” atzīst Rūdolfs.

“Vide ap šiem jautājumiem kopumā ir ļoti saspīlēta, un es daudz labprātāk izvairos no jautājumiem par to, cik daudz man ir samaksāts par to, lai es saku, ka es esmu izslimojis Covid-19, un pieciešu nelielu fizisku diskomfortu, jo cilvēki, ar kuriem es pastaigājos, iet mazliet ātrāk nekā man būtu ērti.”

Tomēr, neraugoties uz bažām par apkārtējo reakciju, jaunietis piebilst, ka, viņaprāt, arī klusēšana nav labākais ceļš. “Klusēt droši vien ir slikti, jo tad ir mazāk informācijas par to visu ārpusē, bet tīri no personīgā viedokļa tā sajūta ir, kāda ir.”  Vienīgi runājot par tuvākajiem draugiem, Rūdolfs uzsver, ka viņam ir paveicies ar iespēju justies saprastam.

Cerībā vairāk uzrunāt jauniešus

Jautājums par izpratni gan neattiecas vien uz jaunieša apkārtējo vidi, bet arī paša spējām skaidri apzināties ar sevi notiekošo. “Kad es pats sākumā šim gāju cauri, loģiski, ka arī es meklēju informāciju, bet būtībā viss, ko es atradu, bija angļu valodā. Latvijas informācijas telpā šīs informācijas [par garo Covid-19] daudz nebija.” Iespēju notiekošo labāk saprast Rūdolfam sniedza medicīnas profesionāļi: “Protams, palīdzēja ārsti, pie kā es gāju, visi bija fenomenāli un saprotoši un darīja visu, ko varēja, lai izskaidrotu un izstāstītu tā, lai es saprastu”. Vienlaikus jaunietis saka, ka personīgi pieredzes stāsti kopumā varētu līdzēt vēl labāk kā statistika un citi publiski pieejamie dati. “Cilvēkiem ir fundamentālas problēmas saprast lielus ciparus, tos pašiem salīdzināt,” viņš piebilst. Tāpat Rūdolfs domā, ka ar šādu stāstu nav vienīgais, un cer, ka izdosies sasniegt vairāk dzirdīgu ausu tieši jauniešu vidū.

“Es arī zinu jauniešus, kas saka: “Ai, es esmu jauns, ko tad man tas nodarīs?”. Nu, jā, es arī esmu jauns, bet šobrīd es dzeru sirds zāles.”

Jautāts, vai tomēr pirms inficēšanās ar Covid-19 viņš jau neslimoja ar kādu citu blakus slimību, Rūdolfs atsaka, ka, piemēram, diabēta viņam neesot. “Man bērnībā bija astma, bet pēdējā astmas lēkme bija pirms desmit gadiem. Tāpat arī ar plaušām un elpceļiem man šobrīd viss ir kārtībā, mana problēma ir sirdī, kur līdz tam nekādu problēmu man nebija. Man nav arī liela liekā svara. Pēc būtības es biju normāls, jauns, vesels cilvēks.”

Pagaidām bez atbildēm

Līdz šim nav izstrādāti starptautiski atzīti kritēriji vai vienota definīcija, kas raksturotu Covid-19 ilgtermiņa seku klīnisko norisi un laika rāmi, kurā varētu definēt SARS-CoV-2 infekcijas ilgstošu gaitu un ilgtermiņa komplikācijas. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pētnieki, īstenojot valsts pētījumu programmu Covid-19 seku mazināšanai, skaidro, ka kopš pandēmijas sākuma ir bijuši vairāki centieni definēt ar SARS-CoV-2 asociētos persistējošos (ieilgušos) simptomus un dažādās publikācijās diagnozes uzstādīšanas laika rāmis, terminoloģija un klasifikācija ir atšķirīga. Pavisam nesen, šī gada 8. oktobrī,  Pasaules Veselības organizācija nāca klajā ar jaunu ilgtermiņa Covid-19 definīciju, nosakot, ka persistējošie simptomi attīstās trīs mēnešu laikā pēc akūtās Covid-19 saslimšanas un to ilgums ir vismaz divi mēneši.

Viena no  RSU un BKUS pētījuma autorēm ir Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes dekāne Jana Pavāre. Pēc pētnieces teiktā, neiepazīstoties ar konkrēto gadījumu, tāds notikumu scenārijs, kādu piedzīvo Rūdolfs, jauniešiem ar garo Covid-19 nav netipisks.

Proti, garajam Covid-19 ir raksturīgi, ka lielākā daļa jauno pacientu ir bijuši iepriekš veseli un viņiem nav bijušas hroniskas saslimšanas.

“Tur ir tā lielā atšķirība ar pieaugušajiem, kam ir 70 gadi ar daudzām saslimšanām, tad garais Covid-19 būs ar pavisam citām klīniskām izpausmēm un tā smagumu bieži noteiks gan daudz komplicētāka paša akūtā Covid –19 norise pieaugušajiem, kas būs skārusi vairākas orgānu sistēmas, gan jau esošās hroniskās saslimšanas, kas nereti  ir vecākiem cilvēkiem," norāda asociētā profesore. Savukārt jauniešiem, kuri saslimst ar garo Covid–19, raksturīga var būt tieši agrāk labā veselība. “Viņi nav slimojuši, bijuši sportiski, ar veselīgu dzīves veidu, viņiem varbūt ir bijušas kādas sezonālas vīrusa infekcijas, no kurām viņi parasti ir ātri atveseļojušies un spējuši pilnvērtīgi atgriezties ikdienas dzīvē. Tas jau ir tas lielākais pārsteigums tiem cilvēkiem, ka viņi nespēj atveseļoties,” saka Pavāre.

Rūdolfs atzīmē, ka viņu mediķi ir brīdinājuši par risku nākotnē saslimt arī ar citām slimībām. “Piemēram, man ir teikts, ka infarkta risks ir palielināts. Mana nākotne ir atkarīga no tā, kā tas attīstās tālāk, kā es par sevi rūpējos – vai nu es turpinu dzert sirds zāles visu atlikušo mūžu, vai varbūt arī situācija lēnām uzlabojas.” Vienas atbildes par nākotni gan Rūdolfam pagaidām nav.

Uzzini vairāk!