Pārlekt uz galveno saturu

Rezidentu laiks. «Covid-19 nodaļās mirst daudz par daudz»

Avots: LSM.lv, 20.02.2021.

Ulla Rozenberga ir endokrinoloģe. Taču Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā viņai šobrīd ir citi pienākumi. Jaunā ārste vada 67. nodaļu, kurā ir 24 gultasvietas un kur ārstējas vēža pacienti ar apstiprinātu Covid-19 diagnozi un ķirurģijas pacienti, kuri ir Covid-19 pozitīvi.

“Tas bija izaicinājums!” pati ārste šos pienākumus pamato īsi. Bet viņas šefs citā nodaļā - Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs saka, ka viss noticis ātri un savā ziņā bez žēlastības. “Tas bija viens rīts, kad agri no rīta man nodaļas vadītāja paziņoja, ka visi ārsti nodaļā ir slimi. Un man blakus bija divas jaunās ārstes un es viņām teicu – meitenes, jums ir jāņem nodaļa. Mēs desmit minūtēs atradām ārstus, kas tur strādās. Jā, viņi ir rezidenti, bet viņiem visiem ir mentori, kas palīdz.” Tobrīd gājis ļoti smagi. “Pacienti mira. Mira smagi,” atceras Višņakovs. Onkoloģiska saslimšana, kombinācijā ar Covid-19, nav vienkārši. Ķīmijterapija ir jāpārtrauc.

“Šeit ir pacienti ar leikozēm, ar limfomām, mums ir pacienti, kas ir nesen saņēmuši ķīmijterapiju. Vecuma grupas ir dažādas. Katrs ar savu stāstu. Viņiem ir ļoti novājināta imunitāte. Kas, protams, ir slikti, arī ņemot vērā pamata saslimšanu. Cīņa ir ļoti smaga!” stāsta Ulla Rozenberga.

Hematoloģija noteikti nav specialitāte, kuru Ulla izvēlētos kā pirmo. Bet šis laiks jaunajiem ārstiem nedod lielas izvēles iespējas. Viņi iet un strādā tur, kur viņu zināšanas, jaunība un savā ziņā bezbailīgums ir visvairāk nepieciešams. Covid-19 laiks ir rezidentu laiks. Jaunizveidotās nodaļas nevada ārsti gados.

“Es esmu sertificēta interniste. Bet aizgāju rezidentūrā endokrinoloģijā. Tagad mēs visi tiekam novirzīti darbam Covid-19 nodaļās, jo nepieciešami papildu spēki. Un mans ceļš aizveda uz hematoloģijas nodaļu. Bet es uzskatu, ka organisms ir viens vesels un mēs katru pacientu skatāmies kompleksi. Ir konsīliji ar infektologiem un pulmonologiem. Ar hematoloģijas ārstiem, kāda ir iespējama. Protams, specifisku zāļu jau nav, bet ārstēšana notiek ar eritrocītu masām, trombocītu masām,” stāsta Ulla Rozenberga.

Pēdējais video zvans

Daudzi jaunie ārsti to jau ir teikuši un arī Ullas kolēģi saka – pie nāves nevar pierast, jo šajās Covid-19 nodaļās mirst daudz par daudz. Turklāt apmeklējumi ir aizliegti un daudziem iespēja sazināties ar mājās palicējiem ir tikai tad, kad telefonu palātā ienes ārsts vai māsa. “Vai nu mēs paši, vai māsas liekam tos video zvanus. Un tad var vēl pēdējo reizīti redzēt savus tuviniekus,” stāsta Ulla.

Tāpat Ulla regulāri sazinās arī ar pacientu piederīgajiem. Pati skaidro un atbild uz desmitiem jautājumu. “Es regulāri katru dienu sazvanos ar tuviniekiem. Ir tādi piederīgie, ar kuriem mēs sazvanāmies katru dienu. Ir smagi, bet es cenšos neslēpt to, ja pacientam paliek sliktāk,” atzīst Ulla. Arī mediķus pacienti redz vienīgi baltajos aizsargtērpos. Jaunās ārstes vadītās nodaļas gaitenim pa vidu uzlīmēta dzelteni melna līmlente. Tā ir līnija, kuru nedrīkst šķērsot bez īpaša iemesla. “Līnija savā ziņā sadala nodaļu tīrajā un netīrajā zonā, mums jāievēro aizsardzības pasākumi. Palātās mēs ejam pilnā ekipējumā un vienmēr pēc tam veicam dezinfekciju,” saka Ulla.

Ulla pati ir bijusi līnijas otrā pusē. Arī viņa izslimoja Covid-19 . “Man bija izteikts nespēks, nogurums, nevarēju piecelties no dīvāna. Bet tad man nebija, ar ko salīdzināt. Tagad, redzot to, kādi ir pacienti nodaļā, es varu teikt, ka man slimības gaita bija viegla,” viņa nosaka. Arī ārstei zudusi gan garša, gan oža. Ožas zudums ilga trīs nedēļas. “Es to sapratu ēdot. Jo es vairs nejutu garšas. Un tad es aizgāju pasmaržot smaržu pudelīti. Tā ne pēc kā nesmaržoja. Un es sapratu, ka oža arī ir pazudusi.” Slimoja abi ar vīru. Kur inficējās, tā arī nav noskaidrojuši. “Mēnesi pēc slimošanas es savakcinējos. Jo iesaka vakcinēties arī tiem, kuri ir izslimojuši.”

Maksas rezidentūras dubultā maksa

Un vēl Ulla Rozenberga ir maksas rezidente. Tas nozīmē, ka savas daudzās un garās darba stundas viņa principā dāvina pacientiem, slimnīcai un valstij. Jo maksas rezidentiem, atšķirībā no budžeta rezidentiem, par darbu slimnīcā nemaksā neko. Bet Ullai savā ziņā ir paveicies. Jo vismaz viņas mācības apmaksā juridiska persona un viņa vēl piestrādā.

“Pirmo es pabeidzu interno medicīnu, bet tālāk es vēlējos dziļāk specializēties endokrinoloģijā. Es netiku budžetā. Un es mācos par maksu. Man ir paveicies, jo manu studiju samaksu sedz Veselības centru apvienība. Bet algas man nav! Tas ir sāpīgs jautājums. Jo tas jau ir arī darbs. No rīta līdz vakaram. Un nav nekādu sociālo garantiju,” saka Ulla.

“Mūsu rezidenti ir tik atsaucīgi!  Principā šobrīd visās specialitātēs visi rezidenti apgūs smagas infektoloģijas mākslu. Un tas nav tas, ko viņi ir izvēlējušies studēt.  Protams, viņus konsultē. Ir nopietni konsīliji. Bet ir jāsaprot, ka šeit nedarbojas nekādas vadlīnijas, jo katrai slimībai jau ir savas vadlīnijas. Mūsu jaunie, talantīgie ārsti ar to tiek galā!” uzsver Aleksejs Višņakovs.

Ulla piebilst: “Neesam jaunieši, kuri var prasīt naudu vecākiem. Mums ir pašiem jāpelna. Tas ir ļoti sarežģīti.”

Pirms Covid-19 nodaļas vadīšanas Ulla strādāja Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā. “Lielisks kolektīvs! Tur es tik daudz esmu iemācījusies. Un tur es vēlētos strādāt arī pēc rezidentūras.”

Višņakovs uzskata, ka “maksas rezidentūra ir tāda absurda lieta. Un mēs runājam par mūsu jauniem ārstiem, uz kuriem balstīsies visa mūsu nākotnes medicīna! Mūsu viedoklis – šī maksas rezidentūras praktizēšana būtu jāpārtrauc! “

Par darbu Covid-19 nodaļā Ullai gan ir līgums. Par šo darbu un tā bīstamību maksā visiem. Arī jaunajiem ārstiem. Arī maksas rezidentiem. Darba samaksas jautājumu visiem maksas rezidentiem veselības ministrs sola sakārtot tuvākajā laikā.

Dejotāja cer uz atkusni

Pēc garajām darba stundām mājās Ullu gaida dzīvesbiedrs un mājdzīvnieki. “Prieku man dod mani dzīvnieciņi. Man ir jūrascūciņa un divi kaķīši. Abi no patversmes. ”Sievas profesiju vīrs atbalsta. “Mēs iepazināmies 6. kursā un viņš zināja, ka es būšu ārste. Viņa mamma bija medicīnas māsa, jau uzaugot, viņš ir redzējis savu daļu medicīnas.” Bet vispār Ulla ir arī dejotāja. Viņa ilgus gadus dejoja tautas deju kolektīvā “Līgo” pie horeogrāfa un mākslinieciskā vadītāja Jāņa Purviņa. “Ļoti stingrs, ļoti labs, man tiešām ļoti patika dejot, bet es aizgāju medicīnā un vajadzēja izvēlēties – dejošana vai studijas. “ Ilgie gadi uz skatuves devuši daudz ko – arī stāju, gaitu, disciplīnu. “ Tās ir vērtības, kas paliek uz visu mūžu”. Bet sirdī dejas jau paliek un gribas atgriezties kolektīvā. Pēc Ullas domām, šim laikam piestāv deja  “Sasala jūriņa”.

Vieglu gaitu, staltu stāju, ārste Ulla Rozenberga atgriežas pie darba. Bet sirdī tomēr cer uz atkusni. Gan dabā, gan ilgstoši augstajos Covid-19 saslimušo un mirušo rādītājos. Cer uz slimības samazinājumu. Uz sauli un siltumu. Kā mēs visi, laikam.