Pārlekt uz galveno saturu

"Karantīnas dienasgrāmatu" autori pēc gada: Neziņa, dīkstāve un cerības uz pavasari

Avots: LSM.lv, 22.03.2021.

Četrpadsmit dienas faktiski nepamest māju, organizēt pārtikas piegādes, strādāt attālināti – pirms gada tā bija jauna pieredze, kas tagad daudziem kļuvusi par piespiedu ikdienu. Trīs Latvijas Radio “Karantīnas dienasgrāmatu” autori pastāstīja, kā gads kopš pandēmijas sākuma Latvijā ir pārvērtis viņu dzīvi.

Vorzu ģimene nebēdā par dīkstāvi, katrs uztur savus hobijus.

Pirmās “Karantīnas dienasgrāmatas” autore pirms gada bija cēsniece Linda Vorza. Viņas vīrs Valdis tikko bija atgriezies no komandējuma Norvēģijā, un ģimene ar diviem bērniem gatavojās divu nedēļu pašizolācijai.    

“Visa kā pietiks. Galvenais – nestrīdēties un censties pārdzīvot šo visu mierīgi...” viņa toreiz sacīja vienā no saviem ierakstiem telefonā. Kopš tās dienas ir pagājis tieši gads – daudz ilgāk, nekā tolaik šķita.

“Nu neko, šobrīd sēžam dīkstāvē,” atbildi uz jautājumu, kā pašlaik iet, iesāk Linda. Ģimenei Priekuļos pieder ēdināšanas uzņēmums. Lai gan arī pandēmijas pīķī ēst gribētāju nav trūcis, tomēr nesen nolēmuši kafejnīcu uz laiku slēgt.

“Apkārtnē arī sāka cilvēki slimot ar “Covid”, un mēs nolēmām, ka labāk aizvērties ciet – drošības pēc, darbinieku dēļ,” paskaidro Valdis. “Līdz februāra vidum bijām vaļā, praktiski noturējāmies visu gadu. Bija jānoturas. Bija tie, kuri nenoturējās, un tad mēs darījām arī viņu darbu. Priekuļos mēs palikām praktiski vienīgie.”

Vorzu uzņēmums sāka darbu tikai trīs mēnešus pirms pandēmijas.

Visus darbiniekus izdevies noturēt un tagad pabalstus saņēmuši bez grūtībām, tāpēc par dīkstāvi daudz nebēdājot. Aprīlī plāno kafejnīcu atkal atvērt.

“Mēs mākam labāk strādāt “Covid” apstākļos nekā citos!” smejas Linda. “Pat vairs neatceros, kā tas bija, kad cilvēki paši nāca, lika salātus, bija salātu bārs... Tas liekas tik mistiski un sen. Un tu tā pierodi, ka pēc klienta vairs nav jāmazgā trauki! Agrāk pusdienlaikā divi cilvēki strādāja, jo viens nevarēja paspēt... Tagad vienkārši ieliec kastītē, nekas nav jādara. Tā ka ir arī savi plusi!”

Lai gan varētu likties, ka ģimenei ar diviem bērniem un mazo biznesu šis gads būs bijis ļoti skarbs, Linda ar Valdi runā optimistiski un uz visu cenšas raudzīties no gaišās puses.

“Covid” viņu ģimeni un draugus līdz šim, par laimi, nav skāris, un ar pārējo iemācījušies sadzīvot. Socializēšanās trūkumu kompensē, vakaros tiekoties ar draugiem, kurus ikdienā satiek arī darbā.

“Ar visiem draugiem, protams, netiekamies,” piebilst Linda. “Ar draudzenēm sazvanāmies zūmā – sēžam katra savā virtuvē, dzeram vīnu. Pēc dažām glāzēm jau liekas, ka mēs tiešām esam vienā telpā. Visādi var atrast izeju no šīs situācijas!”

Pirms gada mazzināmā video konferenču programma “Zoom” šodien daudziem kļuvusi par sugas vārdu attālinātai saziņai. “Zūmā” un citās programmās jau kopš oktobra mājās mācās arī Lindas un Valda dēls, četrpadsmitgadnieks Kristers. Meita Keita vēl pēdējo gadu iet bērnudārzā, par ko mamma ir ļoti priecīga.

“Ja man būtu pirmklasnieks mājās, tas būtu pavisam citādāk,” viņa atzīst. “Kristeram jau ir septītā klase, viņš pats māk ieiet “zūmos”, pats māk visu izlasīt un uzrakstīt. Teikšu godīgi – šobrīd jau ir tā, ka es viņam paprasu: “Krister, es gribu iet “e-klasē”?” Viņš paskatās un papurina galvu. Tad sarunājam, ka viņš man pateiks, kad es gribēšu.”

Linda teic, ka apbrīno pedagogu pacietību darbā ar skolēniem,

bet pati neesot laba mājskolotāja – sekošana katrai dēla atzīmei tikai sabojājot attiecības.

“Vienkārši jāsagremo, ka šis gads viņam nebūs izcilības gads. Protams, pie kaut kādiem jautājumiem mēs pieslēdzamies un palīdzam, bet es nesēžu no rīta līdz vakaram viņam blakus mācībās,” saka Linda.

Brīvajā laikā katrs gremdējas savos hobijos: Valdis brauc medīt un makšķerēt, dēls Kristers četrreiz nedēļā turpina futbola treniņus ārā, bet Linda “zūmā” dejo tautasdejas.

“Nezinu, ko par to domā trešā stāva kaimiņi, kad [kolektīva vadītāja] Liene saka: “Linda, stiprāk piesit kāju pie zemes!”” viņa iesmejas, “bet jā, mēs reizi nedēļā dejojam!”

Kopā bieži spēlē galda spēles, kas vēl neesot apnikušas.

Bet, kad cits no cita nogurst, aiziet katrs uz savu istabu un ļauj kavēt laiku televizoram vai telefonam.

“Uz vakariņām jau tāpat visi sanāk atpakaļ,” nosmejas Valdis. “Praktiski jau esam pielāgojušies situācijai. Protams, nedrošības sajūta ir valdības lēmumu dēļ – vienu nedēļu drīkst to, nākamajā to... Jādomā līdzi.”

Kad jautāju, pēc kā abi visvairāk noilgojušies, Linda atbild: ļoti gribētos aiziet uz restorānu, bet Valdis: ieiet veikalā bez maskas. Pašlaik viņi cer, ka ap Jāņiem abu ēdināšanas uzņēmumam varētu atsākties pasākumi ar ierobežotu cilvēku skaitu un vasarā iet labāk.

“Ja visi ir noilgojušies pēc tikšanās un tusiņiem tikpat ļoti kā mēs un mūsu draugi, tad šim biznesam vajadzētu atkal kaut kad aiziet!” sarunu noslēdz Linda.

Diriģents Sinka jau otro dzimšanas dienu atzīmē bez viesiem

“Karantīnas dienasgrāmatu” pirms gada rakstīja arī Rīgā dzīvojošais amerikāņu diriģents Kristofers Volšs Sinka. Viņa sieva Māra tobrīd tikko bija atgriezusies no studijām Norvēģijā, un viņi divas nedēļas apzinīgi neizgāja no mājas. Pašizolācijā svinēja arī Krisa 29. dzimšanas dienu.

Vēlreiz sazvanāmies nu jau Krisa 30. jubilejā. Viņi sēž uz dīvāna, Krisam galvā ir svītraina kartona konusa cepurīte.

“Man liekas, toreiz mēs teicām, ka šis būs vienīgo reizi dzīvē – dzimšanas diena karantīnā. Tagad cerams, ka šī būs pēdējā...” nopūšas Kriss.

Lai gan kā diriģents viņš nav varējis pilnvērtīgi strādāt jau gadu, darba esot vairāk nekā jebkad.

Ikdienā Kriss strādā sabiedrisko attiecību jomā un raksta tekstus uzņēmumiem ASV.

“Amerikā ļoti ātri bija skaidrs, ka viņi ir gatavi zaudēt miljoniem cilvēku, lai ekonomika turpinātos,” viņš saka ar vieglu sarkasma pieskaņu balsī. “Lai gan man ir savas domas par šo gājienu, no darba perspektīvas mums bija labi, jo man ir šausmīgi daudz ko darīt.”

Arī Māra strādā no mājām kā iepriekš – viņa ir tulkotāja un pašlaik raksta maģistra darbu. “Es pat priecājos, ka nekas nenotiek un varu veltīt visu enerģiju tam. Tādā ziņā ir sanācis diezgan ideāli...” viņa nosmejas.

Tā kā Latvijā, atšķirībā no Amerikas, pagājusī vasara saslimstības ziņā bija mierīga un varēja notikt pat daži kora koncerti, depresīvāka noskaņa iestājusies vien ap gadumiju, atzīst Kriss: “Es esmu plānotājs, un man ir grūti šobrīd strādāt, nezinot, kāds ir mērķis un vai tas, ko es biju plānojis, varēs notikt. Nav zināms, kad mēs varēsim atsākt. Nezinu, cik no maniem dziedātājiem ir gatavi vakcinēties. Vai būs distancēšanās mēģinājumos. Vai būs jāuzrāda apliecinājums, ka esi vakcinējies... Ir tik daudz nezināmo faktoru, ka ir ļoti grūti turpināt.”

Tomēr, ja kora mēģinājumus rīt pēkšņi atļautu, Kriss nesteigtos tos rīkot, jo dziedātāju veselība esot svarīgāka par paša vēlmi diriģēt.

Bet ieilgusī neziņas sajūta ir nomācoša. Arī Māra atzīst, ka bez ierastā kora ļoti pietrūkst ikdienas mazo mērķu, uz ko tiekties.

“Ja tu dziedi korī, tad vienmēr ir kāds mērķis – kāds koncerts vai ļoti grūts skaņdarbs, kas jāiemācās... Dzīvē vairs nav tādu mērķu,” viņa atzīst. “Un ir emocionāli grūti, ka nav tik daudz lietu, pie kā pieķerties un censties, lai beigās izdodas. Vismaz man dzīvē šobrīd nav tās gandarījuma sajūtas, kas bija, dziedot korī.”

Pandēmijas laikā abi nodevušies jauniem hobijiem – Māra cep maizi, Kriss sācis skriet un paguvis noskriet jau divus pusmaratonus. Viņš ir no mūziķiem ar ļoti plašu interešu loku un seko arī politikai – gan dzimtajā Amerikā, gan šeit, Latvijā.

“Šorīt domāju par to, ka toreiz man bija tikai labi vārdi un komplimenti par Latvijas valdību,” Kriss atminas interviju pirms gada. “Daudz kas ir mainījies,” viņš skumji iesmejas. “Es nezinu, vai es baigi gribētu, lai šīs domas tiktu publicētas..."

Kriss ir vīlies vakcīnu piegādes organizēšanā un neskaidrajos ierobežojumos.

Griboties redzēt tādu pašu izlēmību kā pagājušajā pavasarī, kas tiešām nesa rezultātus. Pašam esot no piesardzīgajiem, nācies pārvērtēt attiecības ar dažiem paziņām, kuri pret ierobežojumiem attiecas daudz vieglprātīgāk.

“Nesen lasīju – ja visa šī pandēmijas dzīve ir spektrs, tad mēs visi kaut kur esam šajā spektrā. Un mums liekas, ka visi cilvēki, kas seko ierobežojumiem mazāk par mums, ir idioti, bet visiem, kuri pret ierobežojumiem attiecas nopietnāk par mums, ir paranoja. Un tā domā visi neatkarīgi no tā, kurā šī spektra vietā paši atrodas. Mēs esam diezgan tuvu paranojas galam, un man ir grūti ar to, ka cilvēki neseko ierobežojumiem,” atzīst Kriss. “Tagad man ir jādomā – ko mēs darīsim tālāk, pēc šīs pandēmijas? Ja esmu zaudējis respektu pret tevi, ko es darīšu? Par laimi, man nav ļoti daudz tādu cilvēku, bet ir tādi gadījumi. Es domāju, ka vieglāk būs vienkārši aizmirst par visu. Bet tas ir bīstami. Man bail, ka pasaule vienkārši aizmirsīs. Un man nav pārliecības: ja būs “Covid-23”, ka nebūs pilnīgi tas pats.”

Advokāts Pastars nenoteiktības dēļ nākotni redz pelēkos toņos

“Trešdiena. Labi, ka nespīd saule, citādi ir ļoti grūti sevi motivēt strādāt no mājām vai būt mājās...” pirms gada kādā no audio dienasgrāmatas ierakstiem saka zvērināts advokāts Edgars Pastars, būdams pašizolācijā pēc komandējuma Nīderlandē.

Toreiz svaigās sajūtas par darbu no mājām tagad kļuvušas par ikdienu. Sazināmies, protams, “zūmā”.

“Šodien nav tik traki, šis ir tikai kāds piektais “zūms”,” viņš ironizē. Kas ir, kad ir traki? “Nu, deviņi, vienpadsmit, kaut kur tā... No rīta pusdeviņos kā sāc, tā līdz sešiem, pusseptiņiem vakarā. Grūtākais, kad ir vairāki paralēli. Divos es vēl spēju piedalīties, ja nav aktīvi jāvada sanāksme, bet trīs – nē.”

Pirms gada Edgars dienasgrāmatā rakstīja, ka Latvijā vēl daudz jāmācās tiešsaistes sanāksmju kultūra. Pirmā attālinātā tikšanās ar valsts pārvaldi viņam toreiz notikusi “WhatsApp” videozvanā. Viņš secina, ka pa šo gadu augusi gan pieredze, gan prasmes: “Tagad ir pat konkurence: vieni ir “zoom-mīļi”, citi - “teams fani”, un tad ir konservatīvie, kas lieto “Webex”, jo viņiem liekas, ka kāds kaut kur ielauzīsies un kaut ko dzirdēs.”

Pastars lēš, ka attālinātā režīmā viņa darba apjoms pieaudzis vismaz pusotru reizi – tagad starp tikšanām vairs nav jāpārvietojas, piemēram, no Patērētāju tiesību centra uz Finanšu ministriju, un sapulces var iekārtot ar trīs minūšu atstarpi. Trūkst iespējas izlādēt stresu, un to viņš redz daudzos.

“Ir pārstrādāšanās. Un robeža starp mājām, kas bija tava pils, kur atpūsties, un darbu, kur tu dodies strādā, ir pazudusi. Nav dekorāciju, ko nomainīt, un tu kļūsti īgns. Sāc to izlikt uz tuvākajiem,” secina Pastars. “Protams, ja salīdzinām ar karu, tad tas ir mazākais, kas jāpacieš. Bet, godīgi sakot, lai arī neesmu ārsts, mani baida, kādas konsekvences šis laiks atstās uz lielāko daļu cilvēku un vai šie ilgtermiņa efekti, tai skaitā uz psihisko veselību intelektuālā darba darītājiem... Vai nebūs tā, ka tagadējie saslimstības un mirušo rādītāji neliksies tikai sīkums. Mani arvien vairāk nepamet sajūta, ka būs traki.”

Depresīvu noskaņu viņš jūt gan apkārtējos, gan reizēm tajā pieķer arī pats sevi: “Nav viegli. Pat tādam cilvēkam kā man, kurš pēc savas būtības ir anti-depresīvs, arī man brīžam uznāk tāda sajūta, ka – ko tad nu...”

Īpaši šī sajūta uzmācoties, domājot par nākotni, kas savas nenoteiktības dēļ Edgaram pašlaik krāsojas visai pelēka. Viņš, piemēram, necerot šovasar ceļot, ko sauc par savu atkarību. Šī sajūta būtiski atšķīrās pandēmijas sākumā, kad cilvēki lietas pārplānoja, nevis atmeta plānus pavisam. Atskatoties uz laiku pirms gada, Edgars Pastars lieto divus vārdus – bailes un naivums.

“Naivums – jo toreiz bija 30-40 inficēto, bet tagad ir rādītāji, kurus jau kalkulatorā grūti uzrakstīt, lai nesajauktu nulles. Tas ir kļuvis par “jauno normālo”. Arī man tai skaitā, varbūt arī valdības nekonsekvento lēmumu dēļ, varbūt apātijas dēļ, liekas – jā, nu tas tā ir, tā ir norma, mēs tā dzīvojam. Piesardzības latiņa ir kļuvusi krietni zemāka,” viņš atzīst.

Visvairāk prieka pašlaik radot doma, ka atkal ir pavasaris, daba mostas, gaismas un siltuma kļūst vairāk. Ar Edgaru Pastaru

atvadāmies ar cerību, ka vēl pēc gada šādā “pandēmijas atskatā” vairs netiksimies.

“Sarunājam, ka nē!!!” viņš iesaucas. “Es ceru, ka pēc gada gan būs beidzies. Bet esmu sevi ieprogrammējis, ka šis ir uz palikšanu, vienkārši jautājums, kā mēs ar to iemācīsimies sadzīvot un kā vakcinācija tam palīdzēs. Kā teikuši daži gudrie, dzīvojam tikai šodien un par tālāko nedomājam. Tā pašlaik izskatās.”