Pārlekt uz galveno saturu
Latvijas Republikas teritorijā no 2020. gada 9. novembra līdz 2021. gada 7. februārim ir izsludināta ārkārtējā situācija

Esmu bezimunitātes cilvēks un man bija ļoti bail saslimt. Covid-19 dienasgrāmata

Avots: LSM.lv, 04.11.2020.

Man ir medicīnisks fons: slimoju ar autoimūnu neiroloģisku hronisku slimību, esmu visās iespējamajās riska grupās, lietoju superzāles (tiešām, ļoti kvalitatīvas, paldies, ka tādas ir), kas tieši uz pavasari ir lieliski padarījušas savu darbu, un mana imunitāte ir “as low as possible”.

Sākoties ārkārtējai situācijai, ir skaidrs, ka es esmu ķīlnieks, nevaru dabūt abus: lai zāles ārstētu pamatproblēmu un lai vienlaikus man būtu imunitāte. Diezgan ilgi dzīvoju ar darbnespējas lapu, lai maksimāli izslēgtu iespēju inficēties nejaušos kontaktos vai jebkādā neskaidrā ceļā. Man ir ļoti bail. Es tāpat kā visi, kas šo slimību uzskata par realitāti un aptuveni iedomājas sliktākos scenārijus jebkurai situācijai, šad un tad iztēlojos un tad ātri cenšos aizmirst.

Rudenī viss apmēram sastājas savās vietās. Es katru dienu uz darbu braucu ar mašīnu, jo citādi sabiedriskajā transporta būtu jāpavada ilgāk par 15 minūtēm, kas neder bezimunitātes cilvēkiem. Lēnām atceros šo režīmu, jo sen, sen jau braucu tikai tā, brīnos, ka man pat patīk.

Oktobra otrajā nedēļā divreiz nedēļā vakaros atsāku mācīties igauņu valodu: man ir igauņu draugi, un vispār ir jāvingrina smadzenes. Arī 16. oktobrī no 18.00 līdz 20.30 bija tiešsaistes nodarbība. Es labprāt nodarbību pavadu savā darba telpā un pēc tam braucu mājās uz Olaini. Tikai šajos vakaros ir forši, ja braucam kopā ar vīru. Tās divarpus stundas TĀ izkustina smadzenes, ka labāk, mājās braucot, runāties, citādi prāta uzbudinājums ir tāds, ka varētu iebraukt arī grāvī.

Nakti uz 17. oktobri solīja ļoti aukstu. Mums vecāku mājās starp Ķekavu un Iecavu ir siltumnīcas, nav novākti tomāti, halapenjo pipari un visādi citi brīnumi. Gājām gulēt un turējām īkšķi, lai tik nebūtu pārāk auksti un viss neaizietu postā.

Sestdienā modāmies salīdzinoši vēlu. Gundaram (vīram) bija jābrauc uz koncertu (vēlāk tas kļūs par leģendāro 17. oktobra koncertu Cēsīs). Es grasījos iet staigāt un lasīt Zeibota “Kraukli”.  Jāsaprot, kas ar to nakts salnu. Mamma teica, aukstums bijis tikai 0,3 grādi, uztraukumam nebija pamata.

Gari staigāju pa Olaini, mājās lasīju un darīju vēl kaut ko, neatceros. Gundars atbrauca ar pēdējo vilcienu, droši vien kaut ko vēl skatījāmies un aizgājām gulēt.

(turpinājums sekos)

Oriģinālā publikācija