Pārlekt uz galveno saturu

Covid-19 ķīlnieki: aizslēgta valsts un jaundzimušais pa telefonu

Avots: LSM.lv, 06.02.2021.

Latviete Liene Svoka un jordānietis Tamirs Basams Jakubs Alsalaite ir ģimene. Satikušies un iemīlējušies laikā, kad Liene kristīgā labdarības projektā “Zvaigzne Austrumos” mācīja angļu valodu bēgļu bērniem Jordānijā. Abi apprecējās un sagaidīja Leo – savu pirmo dēlu. Pērn visiem trīs bija jauns galamērķis – Saūda Arābija, kurp veda Tamira darba gaitas. Taču Covid-19, kas principā apstādināja visu pasauli, viņu ģimeni izšķīra. Tamirs nevarēja izkļūt no valsts, kas pēkšņi pilnībā slēdza savas robežas. Liene palika viena ar divgadnieku mājās un gaidāmo otro dēliņu vēderā. Atcelti lidojumi, nežēlīgi darba līguma nosacījumi un dzemdības vienatnē. Ģimene atkal apvienojās tikai saltā ziemas dienā Lienes dzimtajā Jelgavā. Un Tamirs savu pastarīti Teimu satika dienā, kad viņam palika četri mēneši. 

Tamirs Jura vietā

“Es aizbraucu uz Jordāniju brīvprātīgajā darbā, mācīt angļu valodu bēgļu bērniem,” abu satikšanās stāstu iesāk Liene Svoka. “Nu, un bija tur arī Tamirs. Bet es tiešām biju pilnīgi pārliecināta, ka man būs tikai un vienīgi latviešu bāleliņš Jānis vai Juris. Ne uz vienu citu neskatījos! Kāds ārzemnieks? Būs man latviešu vīrs, un mēs dzīvosim mājā pie ezera. Latvijā, protams.” Sākumā Liene atgriezās Latvijā, taču piekrita vēlreiz atgriezties Jordānijā un turpināt izglītot bērnus. Un arī Tamirs neizgāja no prāta. Un tā lēnām, pamazām.... .

“Mana versija ir krietni īsāka, viņa mani ieraudzīja, iemīlēja, un mēs apprecējāmies.” Tamirs smejas. “Mani aizkustināja, kā viņa rūpējās par bērniem. Lietas nenotika uzreiz. Nolēmu atbraukt uz Latviju. Jo mums, arābiem, ir svarīgi satikt un iepazīt visu ģimeni, un man ļoti iepatikās Lienes vecāki! Ļoti!” Tamirs arī kaitinājis Lieni, ka viņam vajagot palielināmo stiklu, lai kartē pamanītu Latviju.
“Un Jordānija nemaz nav daudz lielāka!” Liene smejas. “Nē, nē, es zinu Latviju!” Tamirs saka. “Jā! Un tagad tu to mīli.” Liene piebilst.

Tamira latviešu valoda ir ļoti laba. Pirmā lieta, ko iemācījies, bija vārdi “lūdzu” un “paldies”. Ļoti paticis, ka uz ielas cilvēki ir laipni. Palaiž. Atvainojas. “Mēs neesam tik pieklājīgi!”  Bet trešais vārds bijis “mierīgi”. Jo Lienes tētis ir tāds kārtīgs miera mika. Mierīgs. Nosvērts. “Viņas tētis ir “mierīgi, mierīgi”,'' nosaka Tamirs.

Aizslēgtā Saūda Arābija

Tamirs ir ķīmiķis. Uzturēt ģimeni esot goda lieta. Tieši tādēļ jaunlaulātie sākotnēji palika Jordānijā, jo Tamirs strādā lielākajā farmācijas kompānijā un palīdz uzņēmumam veidot filiāles arī citās valstīs. Un tieši šis darbs, kad Tamirs devās uz Saūda Arābiju, arī pērn uz ilgu laiku izšķīra Lieni un Tamiru.

“Uzņēmuma filiāles atradās visās līča zemēs, un man pērn februārī piedāvāja doties uz Saūda Arābiju. Mums bija tikai trīs dienas, lai pieņemtu lēmumu.”  Ģimene nolēma doties. Liene turpina: “14. martā viņš aizbrauca uz Saūda Arābiju, lai sakārtotu mums sadzīvi. Auto, dzīvoklis, viss bija jāatrod. Es tikko biju stāvoklī ar mūsu otro bērniņu. Tamirs aizbrauca, un Saūda Arābija vienkārši aizvēra robežas.” Bija sācies koronavīrusa laiks. Katra valsts sargāja sevi, kā prata. Ne iebraukt, ne izbraukt nebija iespējams.

Sākotnēji Liene divatā ar mazo dēlēnu palika Jordānijā. Covid-19 laika noteikumi un likumi Jordānijā bijuši baisi.

“Tu drīksti atrasties tikai savā dzīvoklī. Jūs šeit, Latvijā, vispār nesaprotat, par ko sūdzaties. Tur bija četras dienas pēc kārtas, kad tu vispār nedrīksti atstāt dzīvokli. Ko noķer uz ielas, to ved uz cietumu. Tieši tik nopietni.” Grūtniecei ar divgadnieku neklājās viegli. Kad viņa pārvācās pie Tamira vecākiem, klāt nāca arī dažādas nacionālās īpatnības. “Nu, kā lai to tā vienkāršāk pasaka?” Liene smejas. “Nebija viegli!” Vīrs telefonā, divgadnieks un vīra vecāki blakus. Un neziņa. “Tuvojās dzemdību datums. Un es sapratu, ka, ja es palieku arī turpmāk bez Tamira atbalsta, tad vismaz dzimtenē. Pie vecākiem”.

Jaundzimušais pa telefonu

Mēģinājums tikt uz Latviju nebija viegls. Lidostas bija slēgtas. Lienei izdevās izlidot ar Lielbritānijas norīkotu repatriācijas reisu un atgriezties Latvijā. “Tik godīgi izsēdējām karantīnu. Nevienu nesatiku, laukā negāju. Iedomājaties? Ar mazu, aktīvu divgadnieku,“ atceras Liene. Taču arī vēlāk, kad beidzot Saūda Arābija atļāva ceļošanu, Tamirs netika uz Latviju. “Viņa darba līgums bija tik specifisks, ka nedrīkstēja filiāles veidošanu pamest pusratā. Tad būtu jāatmaksā arī vēl nenopelnītā algas daļa. “9. septembrī piedzima mūsu dēls,” stāsta Liene. Tagad par to jau varot runāt bez emocijām, bet pirms tam asaras šķīdušas. Par faktu. “Tamirs viņu ieraudzīja pa telefonu. Tas bija ļoti smagi. Vienai jādzemdē, vienai jāiztur. Un viņam arī bija smagi – nekādi nevar man palīdzēt.” Arī lēmumu par dēla vārdiņu pieņēmuši pa telefonu. “Teims. Tas nozīmē – Dieva mīlestība. Bet tas ir arī... ļoti arābisks vārds.”

“Kad tu arābu pasaulē prasi, kāds ir tavs vārds, tev saka trīs vārdus. Kā man ir – Tamirs Basams Jakubs Alsalaite. Jo aiz mana vārda seko tēva un vectēva vārds. Un Teims un Tamirs arī skan tik līdzīgi. Viņš būs Teims Tamirs. Izklausās ļoti labi. Un būs viegli viņu pasaukt. Tas mums bija svarīgi. Lai vārdi labi skan!” stāsta vīrietis.

Neizdevusies apvienošanās                           

Pēc Teima piedzimšanas plāns bija skaidrs. Tiklīdz mazais apvelsies, Liene ar abiem dodas pie vīra uz Saūda Arābiju. Lika pagaidīt. “Jau sakravājām somas, mazos nakts vidū pamodināju un saģērbu ceļam, piecos no rīta uz lidostu, bet viss likās paciešams, beidzot satiksim vīru un tēti.“ Bet lidostā:  “Kā? Jums neatnāca e-pasts? Izrādās, baidoties no jaunā Covid-19 vīrusa īpaši lipīgā paveida, Saūda Arābija atkal slēgusi robežu”. “Atkal bija sajūta – ar cirvi pa pieri. Uznāca pilnīga bezcerība. Kā? Mēs nekad neredzēsim Tamiru.  Nu, cik var! Tad jau bija deviņi mēneši riņķī. Cik tas var vilkties?” atceras Liene.

Tamirs tovakar palicis ar lieliem iepirkuma maisiem rokā – jo bija sagatavojies gaidīt ģimeni ar gardām vakariņām – un lielu izmisumu. “Es tikai strādāju, strādāju, un es jutos tā, ka nav jēgas vairs nekam. Neviens tevi negaida. Nav motivācijas doties mājās. Un es skumu. Neviens mani neapķēra. Nesamīļoja. Mājās nebija dvēseles. Es jutos kā robots. Nekam nebija jēgas.” Brīdī, kad robežas atvērās, Tamirs vienkārši pirka biļeti un lidoja uz Rīgu. “Es teicu šefam – vienalga, atlaiž vai neatlaiž, es uzņemos šo risku!”

Lielais apskāviens Jelgavā

Dienā, kad mazajam puisītim palika četri mēneši, Tamirs beidzot ieraudzīja savu dēlu. Bet vecākais puika Leo pieprasīja lielo ģimenes apskāvienu. Ziemassvētkus ģimene nosvinēja tieši mēnesi pēc īstajiem Ziemassvētkiem. “Mēs cepām piparkūkas, štovējām kāpostus. Beidzot mēs bijām visi kopā.” Tamirs pirmo reizi redzēja tik daudz sniega. Un izbaudīja arī sniega šķūrēšanas priekus. “Mēs esam koronas ķīlinieki!” abi saka. Tamirs turpina: “Sākumā visu bija grūti aptvert. Man bija tāds emociju viesulis, kad es Lieni apķēru! Jā, tas bija tik labi, sajust viņu, apķert un būt atkal kopā.”

Šobrīd ģimene laimīgi sasniegusi Saūda Arābiju. Šobrīd tur ir +20. “Tagad ir labi! Tagad ir patīkami vēss. Vasarā ir 45 un 50 grādi. Vasarā būs izaicinoši.” Bet kas gan var būt izaicinoši pēc deviņiem mēnešiem, kas izturēti šķirti! Liene un Tamirs saka: “Šobrīd galvenais ir beidzot būt kopā!”