Tests pozitīvs, un draugi mani uzpasē. Trešā Covid-19 dienasgrāmata
Visnepatīkamākā ir drudža sajūta. Temperatūras man nav, bet visu laiku šķiet, ka ir. Visu laiku mainās temperatūras izjūta: it kā ir karsti un tad atkal auksti, visu laiku tāds nosvīdis dzīvo vai guli. Vairāk jāguļ, jo neguļot to izturēt ir grūti.
Kad pieceļos, galva griežas, velk uz sliktu dūšu, kā slimojot bērnībā. Tāpēc vairāk guļu. Ieēst nevar, bet vajadzētu, sestdien izņemu no “pagraba” ledusskapja foreli un cepu cepeškrāsnī. Smaržu nejūtu, visticamāk, oža mani ir atstājusi. Mēs ožas testam izmantojam rullējamo dezodorantu. Nejūtu arī to. Vēlāk mēģinām noteikt garšu: vasabi čipsi ir asi, bet vasabi garšu nejūt.
Svētdien 12.35 Ķīpsalā ir tests. Nonāku tur jau nogurusi no šīm visām sajūtām.
Mediķe man saka: ņemsim paraugu, es saku: man var ieslēgties kaķa (kārpīšanās) simptoms, es ļoti atvainojos, bet tas var notikt.
Jūlijā veicu testu, jo man bija rehabilitācija Tērvetē, tāpēc zinu. Tas arī notiek, ir ļoti nepatīkami, bet man tā ir. Mediķe saka, viss kārtībā, gan jau viņiem ir visāda pacientu reakciju kartotēka. Neliels komentārs par testa nepatīkamo raksturu: ja jums dzīvē ir bijis kāds nepatīkams pārbaudījums, tad jūs zināt, ka šis nav nepatīkams.
Biju domājusi, ka pēcpusdienā varēšu šo to padarīt. Bet, ziniet, gaidot tos rezultātus neko nevar darīt. Ir tikai jāgaida. Domāju, ka varētu pienākt pēc astoņiem vakarā, nav un nav, “Datamed” info saka: informācija tiks apstiprināta.
E-pasta vēstule ar testa rezultātu pienāk īsi pēc vieniem naktī. Rezultāts ir pozitīvs, un man tas ir atvieglojums, jo kā citādi es varētu izskaidrot to, kas notiek ar organismu šajās dienās. Pirms gulētiešanas saviem svarīgākajiem cilvēkiem aizsūtu ziņu, ka esmu pozitīva, un tas ir apstiprināts.
No rīta pamostos, jo mans igauņu draugs Kalju raksta: “Zelta Marta, turam īkšķus, ievēro norādījumus, rūpējies par sevi, viss noteikti būs labi.” Vakarā rakstu savai igauņu draudzenei Airai, kas tas ir tik forši, ka viņi mani uzpasē. “This is what friends are for (Tam jau ir draugi – latviski),” atbild mana draudzene.
Tagad ir pāris dienas, kas pārsvarā tiek pavadītas gulēšanas režīmā. Tai pašā laikā visi draugi raksta un jautā, kā iet. Iet tā, ka nevar visiem atbildēt, baigais nogurums, organisms cīnās. Es nekad neslimošanas periodā neiedomātos, ka var vēdināt istabu, vairākas stundas turot vaļā balkona durvis. Ir karsti, un vienlaikus jūties nenormāli noguris.
Kaķis no meža zvēra, kas viņš ir pēc būtības, pēdējās dienās pārvērties par mīlīti, ļoti palīdz, guļ blakus un murrā. Ir tiešām smieklīgi, jo, tikko sāk palikt labāk, kaķis pieceļas un iekož: nu, tagad pati tiec galā, labi?
Paiet dažas dienas, un man raksta draudzene, daktere. Viņa uzreiz noliek lietas vietās: “Ja tu nevari ieēst, tad ir jādzer; šūnām vajag barības vielas un šķidrā veidā organismam vieglāk asimilēt, vajag vārīt buljonu un dzert to!”
Vēl ir nespēka periods, varu tikai aiziet līdz ledusskapim un ar pirkstu parādīt, ko likt katlā (neder nekāds pulvera buljons, jāvāra īsts, mums, par laimi, ir zupas kauli), tūlīt pat jāiet gulēt, bet no rīta buljons būs.
Tas ir tiešām pagrieziena punkts, jo es 1) jūtu buljona smaržu un 2) izdzeru vairākas krūzītes. No “buljona punkta” sākas atveseļošanās.
