Latgalē pie vakcinējamiem – arī pa bezceļiem. Topošais mediķis Roberts Škapars par darbu Covid-19 laikā

Roberts Škapars studē medicīnu un gadu kā Rēzeknes slimnīcā strādā gan Covid-19 nodaļā par medicīnas asistentu, gan vakcinācijas punktā, braucot arī cilvēkus vakcinēt uz mājām.

Roberts Škapars pirms pāris gadiem no Kurzemes puses atnāca uz Latgali, kur netālu no Zilupes iegādājās zirgu audzētavu, taču šobrīd Roberts studē medicīnu un Rēzeknes slimnīcā strādā Covid-19 nodaļā. Robertam joprojām ir zirgu saimniecība, tomēr šobrīd savu laiku velta vairāk medicīnai.

"Medicīnā esmu gadu – Rēzeknes slimnīcā. Kā es nonācu? Es vienā dienā pamodos un sapratu, ka tas ir mans aicinājums, ka man ir jāiet, tas vēl bija pirms Covid-19, tā es arī šeit esmu. Un turpmāko savu nākotni vēlos saistīt ar medicīnu un ar Rēzeknes slimnīcu. Es no pagājušā gada 1. decembra strādāju Covid-19 nodaļā par medicīnas asistentu. Paralēli studējot medicīnu divās programmās," stāstīja Škapars.

Viena programma ir ārsta palīgs Rēzeknē, otrā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Ārstniecības katedrā, kur trešajā kursā mācās par ārstu, tā kā visu apvienot bijis grūti, ir paņēmis akadēmisko gadu.

Robertam Škaparam pirmā medicīnas izglītība ir veterinārmedicīna, un viņš apjautis: ja var palīdzēt dzīvniekiem, tad kādēļ nevarētu palīdzēt cilvēkiem? Un, sākot studēt medicīnu, sapratis, ka tas patiešām patīk. Roberts ne vien strādā slimnīcā Covid-19 nodaļā, bet arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, kā arī šobrīd Rēzeknes slimnīcas vakcinācijas punktā veic vakcināciju, braucot arī izbraukumos pie cilvēkiem uz mājām.

"Ir ļoti daudz cilvēku, kuri nespēj atbraukt līdz šiem vakcinācijas punktiem, pirmkārt, nav savs transports, otrkārt, veselības stāvokļa dēļ, līdz ar to šo pakalpojumu sniedzam mājās. Esmu braucis uz mājām, un, ko es varu teikt, ka Latgalē ir ļoti lieli attālumi no viena punkta līdz otram, it sevišķi, kad tās ir lauku viensētas.

Un tie lielākie sarežģījumi, kas mums ir Latgalē, ir nokļūšana līdz šīm mājām, jo lauku viensētas ir patālu no pilsētas, līdz ar to tur mēdz būt arī bezceļš, kad šie pacienti nav sasniedzami ar vieglajām automašīnām.

Pagaidām gan esam veiksmīgi visur nokļuvuši, tiesa, esam palikuši arī uz ceļa, bet tas ir sīkums no visām pārejām ķibelēm, kas bijušas. Piemēram, dienā vienai brigādei 30 cilvēki ir iedoti, un tas ir ļoti daudz, it kā liekas, kas ir 30 cilvēki? Tas nekas nav, bet mēdz būt tā, ka attālums no viena cilvēka līdz otram ir kaut kādi trīsdesmit kilometri pa bezceļu, caur mežu, pāri laukiem. Ir šīs grūtības nokļūt no punkta "A" līdz punktam "B". Mēdz būt arī tā, ka tālāk nevaram pabraukt, tad mašīnu atstājam ceļa malā un tālāk ejam ar kājām," klāstīja Škapars.

Ir bijuši gadījumi, kad, piesakot vakcināciju mājās, divu cilvēka vietā sagaida astoņi, jo ir apzvanīti arī kaimiņi, kuri arī vēlas saņemt poti, stāstīja Škapars. Daudzi arī prasot, kāda jēga vakcinēties, ja viņi dzīvo vieni mežā, uz ko viņš atbildot: ja pat dzīvo mežā, tas nenozīmē, ka tas cilvēks neredz nevienu citu cilvēku.

"Tā pati pastniece, autoveikals. Mums bija viens gadījums, kad Rēzeknes slimnīcā viena kundze iestājās ar Covid-19 pozitīvu diezgan smagu gaitu, un viņa arī dzīvo prom no visiem citiem cilvēkiem, bet saslima ar Covid-19, izmantojot šo autoveikala pakalpojumus," stāstīja medicīnas asistents.

Viņš pats ir pārliecinājies, ka vakcinācija pasargā cilvēkus no smagas slimības gaitas.

"Vakcinēts cilvēks viņš spēj saslimt, tas ir viennozīmīgi, bet, kad tu redzi, ka šie simptomi un šī slimības gaita ir daudz vieglāka nekā nevakcinētam cilvēkam. Un, kad tu redzi šo cilvēku, kad tu viņu paņem no mājokļa un aizved uz slimnīcu, un redzi to, ka šis Covid-19 organismā sāk bojāt plaušas un ka pacients ar katru dienu paliek ar vien švakāks un švakāks, tas nav patīkami," sacīja Škapars.

Vai šādos apstākļos strādājot un paralēli mācoties, ņemot vērā, ka tā ikdiena ir tik ļoti intensīva nevienu reizi neesat domājis, ka varbūt tomēr nevajag mācīties un nevajag savu dzīvi saistīt ar medicīnu?

"Godīgi teikšu, nē, man ir tieši pretēji, ar katru dienu es saprotu, ka es esmu īstajā vietā, īstajā laikā, un saprotu to, ka man tas patīk, man patīk tas, ko es daru, man patīk palīdzēt un savu turpmāko dzīvi es vēlos saistīt ar medicīnu. Daudzi runā par izdegšanas sindromu, teikšu godīgi, es vēl to nezinu, varbūt tādēļ, ka es esmu jauns šajā visā nozarē. Bet es varu pateikt, ka man patīk tas, ko es daru. Ja es spēju palīdzēt, es eju un daru, ja nespēju, es pastāvu blakus un pamācos, lai zinātu nākamreiz ko darīt," teica topošais mediķis.