Aculiecinieks. Māsa

Elīna Pinkāne ir Silvestra mamma un Latvijas Infektoloģijas centra (LIC) Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas ārsta palīdze. Mediķe, kura Covid-19 smagi skartos redz katru dienu. Kas ir smagākais Elīnas darbā? Ko šis laiks nozīmē viņas ģimenei?

Mazais Silvestrs pasakas raiti prot stāstīt pats, jo tad, kad Elīnai sākas diennakts dežūra, viņa mammas rokas, balss un domas 24 stundas pieder citiem. Pēdējā laikā Elīnas pacienti ir koronvīrusa skartie - tie, kuriem klājas vissliktāk.

Kad cilvēka organismā notiek grūta cīņa ar vīrusu, ārstniecības personāls dara visu iespējamo, lai palīdzētu. „Mans mediķa pienākums ir būt viņam līdzās nepārtraukti, 24 stundas diennaktī,” saka medmāsa.

Lai arī Elīna tur īkšķus par katru savu aprūpējamo, īpaši pozitīvas emocijas raisījis kāds pacients vecuma grupā virs septiņdesmit: „Viņš pats cīnījās. Viņam bija gribasspēks.” Kunga radinieki atsūtījuši vēstuli ar mazbērna zīmētu atklātnīti. „Viņš pilnīgi aiz prieka raudāja, ka kāds mājās par viņu tur īkšķus. Es domāju, ka tas viņam deva spēkus izārstēties,” uzskata medmāsa.

Stāstot par ikdienas darbu LIC, mediķe atzīst, ka emocionāli ir ļoti grūti, it īpaši pēc maiņām, kurās skafandrā pavadīts vairāk par trim stundām.

„Tu esi izsīcis. Ir grūti, apzinoties, ka aiznākamajā dienā jānāk atpakaļ un atkal jāstrādā. Tas ir ļoti briesmīgi,” sajūtas pēc maiņas raksturo medmāsa.

Elīna cenšas uz mājām darbu nenest, taču tāpat nākas saņemt zvanus ar jautājumiem par to, kā klājies un cik smagi bijuši pacienti.

Vienlaikus Elīna atzīst, ka, redzot, kādā bezpalīdzīgā stāvoklī atrodas cilvēki reanimācijas nodaļā, nav iespējams palikt vienaldzīgai. Medmāsa ārēji cenšas emocijas neizrādīt: „Grūtos brīžus mēs izrunājam ar kolēģiem, uz ārpusi to mēs neiznesam.” Viņa uzsver, ka visi kolēģi strādā kopā kā vienota komanda.

Medicīnas personāla vienotība gan nemaina to, ka joprojām aktuāls ir jautājums par mediķu atalgojumu. Elīna ir saņēmusi valsts atbalstu par darbu ar Covid-19 skartajiem, taču tas ir tikai tagad: „Man tāpat ir jādomā, ko es rīt ēdīšu, vai es nomaksāšu savus rēķinus, vai man būs līdzekļi samaksāt kredītu par dzīvokli”.

Saņemto piemaksu Elīna atlika kā drošības spilvenu, jo tobrīd viņa mājās bija vienīgā pelnītāja – vīrs bija dīkstāvē. „Es ceru, ka vīrusa laikā sapratīs, ka mediķi strādās arī pēc kovida, un viņu darbs tiks novērtēts arī pēc tam,” cerību pauda medmāsa.

Lielāko gandarījumu mediķei sniedz cilvēku pateicība. „Paldies par to, ka tu biji man līdzās. Paldies par to, ka tu mani uzmundrināji. Paldies par tām nesāpīgajām injekcijām, ko tu man taisīji,” pacientu teikto atceras Elīna.

 Tomēr ne vienmēr pacienti ir pozitīvi noskaņoti. Tādos gadījumos medmāsa cenšas viņus pozitīvi uzlādēt. „Es pati jūtos emocionāli vieglāk un esmu par savu padarīto darbu gandarīta,” par izjūtām tādos brīžos stāsta mediķe.

Lai spētu šādi strādāt ilgstoši, būtiski pēc darba dežūras atgūt iekavēto miegu. Elīnai  pietiekot ar divām trim stundām miega, lai justos atpūtusies. Brīvo laiku viņa cenšas pavadīt ar ģimeni: „Kā brīva diena, tā mēs uzreiz pa divām trim stundām laižam pa Jūrmalas velo celiņu”.